Man ir četrdesmit astoņi gadi, un šajā vecumā sieviete parasti jau sāk saprast, ko viņa sagaida no attiecībām. Manā dzīvē ir bijuši dažādi posmi, taču iepazīšanās ar Aināru sākumā šķita kā svaiga gaisa malks.
Mēs satikāmies pavisam nejauši – nelielā darba pasākumā, un viņš tūlīt pat izcēlās uz pārējo vīriešu fona. Ainārs radīja iespaidu par cilvēku, kurš tiešām stabili stāv uz abām kājām. Viņš bija nosvērts, pieklājīgs un, kas mūsdienās ir retums, viņam piemita tā vecā kaluma galantērija.
Ainārs strādāja par vadītāju lielā loģistikas nodaļā, un viņa runasveids liecināja par inteliģenci un pieredzi. Viņš prata uzturēt sarunu par jebkuru tēmu – no jaunākajām tehnoloģijām līdz vēsturei un mākslai.
Mūsu pirmajā tikšanās mēnesī mēs bijām izdzēruši ne vienu vien kafijas tasi dažādās Rīgas kafejnīcās, apsprieduši pēdējā laikā redzētās izrādes Nacionālajā teātrī un pat nedaudz pasapņojuši par to, kādu gribētu redzēt šo vasaru.
Man tiešām šķita, ka beidzot esmu satikusi vīrieti, kurš ne tikai saprot, ko nozīmē pieklājība un uzmanība, bet arī spēj radīt drošības sajūtu. Viņš vienmēr atcerējās pasniegt mēteli, pieturēt durvis un pajautāt, kā pagājusi mana diena. Tās bija mazas lietas, kas lika man justies īpašai.
Negaidītais ielūgums janvāra spelgonī
Viss mainījās kādā aukstā un sniegotā janvāra vakarā. Ārā valdīja pamatīgs Latvijas ziemas sals, un logu rūtis rītos bija aizsalušas ar ledus ziediem. Ainārs man piezvanīja vēlāk nekā parasti, un viņa balss skanēja īpaši svinīgi. Likās, ka viņš gatavojas paziņot ko valstiski svarīgu.
— Evita, man šonedēļ ir liels notikums, — viņš iesāka, ieturot nelielu pauzi. — Piektdien man paliek piecdesmit gadi. Tas tomēr ir nopietns skaitlis, pusgadsimts. Es negribu rīkot lielu balli ar simtiem viesu. Tā vietā gribu atzīmēt jubileju kādā tiešām labā, īpašā vietā.
Esmu rezervējis galdiņu vienā no Siguldas labākajiem restorāniem. Būsim tikai mēs divi vien, gribu šo vakaru pavadīt mierīgi un skaisti. Gaidīšu tevi tieši septiņos.
Atteikt šādam ielūgumam man šķita vienkārši neiespējami. Galu galā – cilvēkam ir apaļa jubileja, un viņš izvēlas tieši mani, lai šo mirkli pavadītu divatā. Tā likās kā zīme, ka mūsu attiecības kļūst nopietnas. Nākamās dienas es pavadīju tādā kā patīkamā satraukumā.
Arī dāvanas izvēlei es piegāju ar lielu atbildību. Es negribēju dāvināt kaut ko banālu, piemēram, šalli vai grāmatu. Cilvēkam, kuram acīmredzot patīk kvalitāte un kurš pats vadīja lielu nodaļu, vajadzēja kaut ko atbilstošu. Beigās izvēlējos dārgas un klasiskas pazīstama zīmola smaržas.
Tā bija dāvana, kas pati par sevi maksāja ne mazums, bet man likās, ka tas ir tā vērts. Gaumīgs iepakojums, eleganta lente un kartīte ar vēlējumiem jauniem sasniegumiem – es gribēju, lai viss ir perfekti.
Gatavošanās šim vakaram man prasīja gandrīz divas stundas. Es rūpīgi izvēlējos apģērbu, lai tas nebūtu ne par daudz grezns, ne par daudz ikdienišķs. Beigās apstājos pie savas jaunās, tumši sarkanvīna krāsas kleitas, sakārtoju matus un uzklāju svinīgu, bet ne pārlieku uzkrītošu grimu. Es gribēju izskatīties tā, lai viņš ar lepnumu varētu sēdēt man pretim šajā īpašajā vakarā.
Ziemas pasaka Siguldā un pirmās aizdomas
Brauciens uz Siguldu bija pasakains. Sniegs lēnām sniga, un koki gar ceļa malu izskatījās kā apsegti ar baltām dūnu segām. Restorāns, kuru Ainārs bija izvēlējies, tiešām bija izcils.
Caur lielajiem panorāmas logiem varēja redzēt izgaismotās, apsnigušās koku galotnes un tālumā degošās pilsētas ugunis. Telpā valdīja silta pustumsa, fonā skanēja mierīgs džezs, un oficianti strādāja nevainojami, pārvietojoties gandrīz nemanāmi.
Ainārs burtiski staroja. Viņš izskatījās patiesi apmierināts ar savu izvēli un statusu. Kad mēs apsēdāmies pie galdiņa, viņš uzreiz pārņēma vadību pār vakariņu pasūtīšanu. Viņš sevi neierobežoja – viņa pusē parādījās cepta forele ar smalkām piedevām, liela uzkodu plate ar dažādiem sieriem un dārgām gaļas delikatesēm, kā arī divi diezgan sarežģīti salāti.
Un, protams, pudele dārga, izturēta konjaka. Es pasūtīju tikai vieglu jūras velšu uzkodu un tasi zaļās tējas. Man šķita, ka šie ir viņa svētki, jubilāra vakars, tāpēc man nebūtu pieklājīgi tērēt viņa naudu uz dārgiem ēdieniem, kurus es tāpat nespētu apēst.
Gandrīz trīs stundas pagāja, klausoties Aināra monologos. Viņš ar lielu aizrautību klāstīja par savām karjeras virsotnēm, par veiksmīgajiem līgumiem un to, cik talantīgs vadītājs viņš ir. Jubilārs ar redzamu baudu malkoja dzērienu, ik pa laikam atbildēja uz apsveikuma ziņām telefonā un acīmredzami baudīja šo mirkli.
Viņš runāja par sevi, savām ambīcijām un nākotnes plāniem. Es klausījos, smaidīju un ik pa laikam iestarpināju kādu atzinīgu vārdu. Man šķita, ka tāda ir sievietes loma vīrieša piecdesmit gadu jubilejā – būt blakus, atbalstīt un priecāties par viņa panākumiem.
Kalkulators uz galda un klusuma mirklis
Vakars tuvojās noslēgumam. Ārā jau bija iestājusies piķa tumsa, un restorānā palika arvien mazāk apmeklētāju. Gaisotne bija mierīga, līdz pie galdiņa pienāca oficiants un nolika tumšu ādas mapi ar rēķinu. Ainārs to mierīgi atvēra, un es redzēju, kā viņa seja pēkšņi mainās – kļūst nopietna un gandrīz vai lietišķa.
Viņš izvilka no kabatas savu viedtālruni, ieslēdza kalkulatoru un sāka kaut ko cītīgi rēķināt. Viņa pirksti ātri skraidīja pa ekrānu, un viņš klusām pie sevis kaut ko murmināja. Es vēroju šo procesu ar zināmu neizpratni. Vai tiešām restorāns būtu kļūdījies rēķinā?
— Tā, Evita, skatāmies, — viņš beidzot teica, paceldams acis no tālruņa ekrāna. Viņa balss bija pilnīgi neitrāla, it kā mēs atrastos kārtējā darba sapulcē, nevis dzimšanas dienas vakariņās. — Kopā mums rēķins sanāk tieši simt sešdesmit eiro.
Es domāju, ka būs godīgi, ja mēs to sadalīsim precīzi uz pusēm. Tātad no tevis būs astoņdesmit eiro. Tu vari man šo summu vēlāk pārsūtīt uz kontu, es tūlīt samaksāšu ar savu karti. Man tur nāk atpakaļ labi uzkrājuma procenti par katru pirkumu, tāpēc tā būs izdevīgāk.
Likās, ka laiks telpā pēkšņi apstājās. Es sēdēju un skatījos uz viņu, nespējot noticēt tam, ko tikko dzirdēju. Manā galvā zibēja simtiem domu, bet mēle it kā bija piesalusi pie aukslējām.
— Ainār, — es klusi un pēc iespējas mierīgāk mēģināju pajautāt, — bet tev taču šodien ir piecdesmit gadu jubileja. Tu pats mani ielūdzi uz šīm vakariņām. Vai tu tiešām domā, ka man tagad būtu jāmaksā puse no šīs summas?
Viņš uzlūkoja mani ar tādu vieglu aizkaitinājumu, it kā es būtu pajautājusi kaut ko pilnīgi absurdu vai nesaprātīgu.
— Protams, ka es tevi ielūdzu, — viņš atteica, nedaudz paceļot balsi. — Un mēs taču tiešām lieliski pavadījām laiku, vai ne? Bet mēs tomēr esam mūsdienīgi, pieauguši cilvēki.
Mums ir līdztiesība un partnerība. Katrs maksā par savu klātbūtni. Turklāt simt sešdesmit eiro nav maza summa – kāpēc gan man vienam būtu jāsedz viss šis vakars? Tas taču ir tikai godīgi pret mums abiem.
